Sāga

Daugavas (Dyna) vārds vissenāk minēts 10.- 11.gs. sacerētajā (gotu) Gustavsāgā, kas pierakstīta 14.gs. Šo ceļu dēvēja par „ceļu no varjagiem uz grieķiem”.
Austrumu ceļš no Baltijas jūras uz Melno jūru 5. – 9. gs., domājams, gājis pa Daugavu, tālāk pa Dņepru. Daugavas ūdensceļa izmantošana regulāriem tirdzniecības sakariem sākās ap 10. gs. Šo svarīgo ceļu lietoja gan balti, gan austrumslāvi, gan ģermāņi. Sevišķi aktīvi bija Skandināvijas iedzīvotāji, kurus sauca par vikingiem jeb varjagiem. Vēstures avotos jau 6.gs. atzīmēts skandināvu ceļojums uz Konstantinopoli, kas sākumposmā, iepējams, gājis pa Daugavu. Par vikingu braucieniem uz Vidzemi, Zemgali liecina rūnu akmeņi. Skandināvijā pastāvēja tradīcija godināt mirušo, uzstādot kapakmeni, kurā rūnu rakstā iecirsts par viņa veiktajiem darbiem. Nedervalles (Mērvallas) rūnakmenī Sedermanlandes apgabalā Zviedrijā iecirstās zīmes stāsta par vikinga Svena braucienu uz Zemgali.
K.Rozītis 1947. gadā izsaka domu, ka Oliņkalna pilskalns minēts jau skandināviešu sāgās ar nosaukumu „Dunas pils”. Vikingu laiva ir piederīga ne tikai vikingiem, bet arī latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem. Tā nebija, ka vikingus tik vienkārši laida garām Lokatenes, Sēlpils, Oliņkalna, Mežmalu, Kokneses pilskalnu vīri.
Lai gan zudušas daudzas senvietas, pilskalni, kuri bijuši liecinieki pie Daugavas dzīvojošo cilšu ciešajiem sakariem ar svešzemju viesiem, tomēr upes krasti aizvien vēl bagāti krāšņam ainavām, nozīmīgiem dabas objektiem. Te sastopama daudzveidīga augu un dzīvnieku valsts. Visa daba Daugavas malā liekas diženāka, krāšņāka un daudzveidīgāka nekā attālāk no upes. Tās krastus nozīmīgākus padara daudzie pilskalni, pilsdrupas, pilis, skaistie dievnami, nozīmīgu vēsturisku notikumu vietas. Daugavas telpa ir latviešu nācijas dzīvības avots, ne tikai materiālo, bet arī garīgo vērtību krātuve. Tās krastos ar vietējām saknēm saistījušās tuvāku un tālāku kultūru ietekme.


Izmantota grāmata”Daugava” 2008 gads.
design by idea-lab.lv code: inter.lv